Futbols Latvijā šogad tika spārdīts gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – Latvijas izlases futbolisti pēc neizteiksmīgām spēlēm pret pundurvalstīm aiz kauna vai zemē līda, tai pašā laikā aptaujā šis sporta veids tika nosaukts par populārāko valstī. Zīmīgi, ka tieši šajā gadā valsts augstākajā līgā pēc 15 gadu pārtraukuma atgriezās Valmieras futbolisti, arī viņu šīs sezonas ceļš pa tēvzemes futbola laukumiem nebija rozēm kaisīts – turnīrā ieņemta pēdējā vieta. Bēda gan par vietu nebija ilga, jo jau drīz nāca ziņa, ka līdz ar Virslīgas paplašināšanos vieta mūsu komandai turnīrā atradīsies arī nākamsezon. Par aizvadīto SynoTip Virslīgas sezonu kā neviens cits labāk zināja pastāstīt VALMIERA GLASS VIA kapteinis MĀRCIS ĒRGLIS.

 

Daudz dažādu viedokļu lasījām par Virslīgas paplašināšanas tēmu. Daži bija sašutuši, ka Valmierai tiek izrādīta šāda pretimnākšana, citi atkal priecājās par tieši šādu turnīra paplašināšanu. Kā to uztvēri tu?

Ja skatās no sportiskā viedokļa, droši vien tas nebija pareizi: visiem noteikumi jāievēro vienādi – ja esi pēdējais, tad tu krīti lejā uz 1. līgu, bet, ja skatās no turnīra attīstības viedokļa, tad Valmiera Virslīgai bija vajadzīga, tomēr nevienas komandas no Vidzemes mums vairāk nav.

Daudziem joprojām nav ticības, ka tādas komandas kā Valmiera spēs noturēties virs ūdens, ka nepazudīs, kā citas to darījušas iepriekšējos gados.

Mēs jau zinām, ka, lai cik grūti ietu sezona, mēs to nospēlēsim līdz galam, jo neesam nekāds ātrais projekts. Bet tie, kas ir pie valsts futbola grožiem ar zināmu pieredzi šajā jomā, protams, nedaudz baidās, un tas ir tikai normāli. Tie, kas mūs nepazīst, tie arī šaubās.

Diemžēl vēl vienu sezonu mums nāksies aizvadīt uz mākslīgā seguma laukuma, pēc tās jau gaidāma atgriešanās atjaunotajā J. Daliņa stadionā.

Protams, uz dabīgā zālāja ir daudz patīkamāk spēlēt ar izņēmumiem agrā pavasarī vai vēlā rudenī. Visgrūtāk uz šiem mākslīgajiem laukumiem ir spēlēt vasarās, kad tā jau ārā +30 grādi, bet uz tā tu jūti vēl desmit grādus bonusā. Nav jau variantu, ir uz tā jāspēlē. Kas attiecas uz J. Daliņa stadionu, tad tas vienmēr mums piešķīris papildus emocijas, tur kā nekā mājo visa Valmieras futbola vēsture. Vien ieejot pa sētu jau jūti to enerģiju. Nezinu kā jaunajiem tas ir tagad, bet man kā tur uzaugušam ir īpaša saikne ar šo stadionu.

Esat jau sākuši sagatavošanos nākamajai sezonai.

Jā. Uzsākām 2. decembrī ar krosiņu, pēc kā sekoja peldēšana baseinā. Pirmajā nedēļā treniņi bija cauru dienu. Pagājušonedēļ (intervija notika 18. decembrī – aut.) visās dienās, vakar bija pirmā brīvdiena. Kamēr nav trenera, treniņus mums pārsvarā vada Uldis (komandas boss Uldis Pūcītis – aut.). Vingrošanu mums pasniedz Ivo Lakučs. Vingrinājumi ir diezgan grūti, jūtam, ka sāk pamosties pavisam citi muskuļi. Vēl mums ir arī TRX nodarbības divreiz nedēļā.

Uz Kipru nebrauksiet?

Nezinu, nekas nav teikts. Visticamāk jau tepat mums būs Kipra uz baltajām smiltīm (smejas). Cik sapratu, līdz ar janvāri sāksim pievērsties arī futbolam tepat Vidzemes Olimpiskā centra futbola stadionā.

Izklausās pēc visnotaļ nebijuša pirmssezonas gatavošanās cikla, nevar pat salīdzināt ar to, kāds izvērtās pirms gada.

Jā, tur sanāca pilnīgs rasols – puse komandas spēlēja telpu futbolā, tikai februārī uzzinājām, ka spēlēsim Virslīgā, arī laikapstākļi ieviesa savas korekcijas, nācās slidināties pa aizsalušo laukumu. Bija tā, kā bija. Gatavojāmies jau nopietni.

Tai pašā laikā citas Virslīgas komandas jau divus mēnešus iepriekš kopa savu formu siltajās zemēs.

Njā, diametrāli pilnīgi pretējos apstākļos.

Pirmajā Virslīgas spēlē pret Ventspili gan nemaz to diametrālo atšķirību starp abām komandām laukumā manīt nevarēja.

Pirmās desmit minūtes spēlē gan mums likās, ka esam apmaldījušies. Pēc tam, jau ieejot spēles tempā, lēnām sākām aprast ar notiekošo, nomierinājāmies, un viss aizgāja. Varēja arī just, ka esam par maz laika bijuši kopā. Ventspils šajā spēlē, līdzīgi kā otrajā liepājnieki, mūs apspēlēja uz ātrumu, tieši šajā ziņā daudz kur iekritām – malējie uzbrucēji šajās divās spēlēs izrīkojās ar mums, kā gribēja.

Sezonas laikā bija 24 zaudējumi, bet tikai par dažiem var teikt, ka pretinieki uzvarēja mūs pārliecinoši. Arī viņu treneri pēc katras šādas spēles uzslavēja valmieriešus par pašatdevi un pretsparu. Vai šiem labajiem vārdiem bija pamats?

Domāju, ka neviena no komandām pret mums negatavojās ar domu – šos lauciniekus mēs noteikti vinnēsim. Noteikti tā nebija. Domāju, ka kaut kādu cieņu no pārējām komandām ieguvām. Atceros pirmo mājas spēli pret RFS, jā, viņiem bija teritoriālais pārsvars, ar to arī rēķinājāmies, bet viņi nekādi nespēja gūt vārtus, varēja just viņu satraukumu – jau savā starpā apmainījās vārdiem, arī viņu treneris Dambrausks no malas sāka ārdīties. Nepaveicās – puslaika beigās ielaidām vārtus no centra. Pēc mirkļa puslaika pārtraukumā ģērbtuvēs caur sienām varējām dzirdēt, kā šis lietuviešu treneris slāna savus čaļus, mēs pat nevarējām dzirdēt, ko saka mūsu treneri.  Tad atgriezāmies laukumā, un notika tas, kas šosezon mūs vairākas reizes iegāza, – pirmās minūtes, visi nedaudz atslābuši, un bam – tikām sodīti, un tā vairākas reizes no vietas. It kā visi noskaņojāmies – mēs varam, veči, turamies, viss tūlīt būs – sakoncentrējamies, un gan jau aizies. Pagāja laiks, kad sapratām, ka te vairs nav 1. līga, kur varēja uz mirkli atslābt. Tādos brīžos ne īsti nolaižas rokas, bet ir sāpīgi. Ja spēli no spēles tas atkārtojas, tad tas ļoti iedragā komandas morāli. Sezonas sākumā šī bija mūsu liela problēma.

Vēl bija iezīme, kad sāka kaut kas izdoties, tā sekoja tūlītējs sabrukums. Tā bija arī pirmajā spēlē pret Mettu Rīgā, kad netika nosargāta uzvara, ielaižot vārtus trīs minūtes pirms spēles beigām. Līdzīgi bija ar spēli Jelgavā (2:3).

Pirmkārt tas bija mūsu pieredzes trūkums, arī nesakoncentrēšanās. Tam apakšā arī spēka izsīkums spēļu galotnēs. Šie faktori arī mūs iegāza šajās spēlēs.

Pēc šīs Mettas spēles sekoja vairāku zaudējumu sērija, kas beidzās ar visai negaidītu pavērsienu – treneru Gata Ērgļa un Normunda Zvejnieka atstādināšanu. Kā komanda uztvēra šo pavērsienu?

It kā jau sapratām, ka tā ir Virslīga – tobrīd daudzām komandām mainījās treneri. Daudzi noteikti to uztvēra kā daļu no procesa. Man pašam personīgi tas bija nepatīkami, nodomāju – nu tā taču nevar būt. Likās netaisnīgi. Nācās aprast ar šo situāciju.

Ļoti drīz pie komandas stūres ķērās jaunais treneris – ukrainis Nikolajs Trubačovs. Cik ātri pieradāt pie viņa, viņš pie jums?

Atnāca viņš skaļi, ar visādiem solījumiem, kuri ar laiku kaut kur pazuda. Reizēm pirmsspēles treniņā bijām ieplānojuši vienu taktiku, vienas kombinācijas, bet, spēlei sākoties, to visu atcēlām un spēlējām vienkāršāk. Pirmo mēnesi vēl mēģinājām, bet pēc tam… Iespējams, tas notika tāpēc, ka daudzi iespēlētie spēlētāji izkrita no sastāva, tas pats Arčiks (Artūrs Pallo – aut.), Masamba Sambo. Tieši Masamba bija viens no tiem, kurš spēja ļoti labi ievadīt uzbrukumu, kas ir ļoti daudz – visām stiprajām komandām ir spēcīgi šie centrālie aizsargi, kas prot ar vienu piespēli nogriezt divas līnijas uzreiz, izveidojot bīstamu uzbrukumu.

Daudziem spēlētājiem šādi tika jauktas galvas – tikām mācījušies kombinācijas, bet izrādījās, ka tās nekur neder. Lielākie ieguvēji viņa vadībā, manuprāt, bija jaunieši, kuri gan tik un tā būtu progresējuši. Jāsaka, ka treniņu vingrinājumi viņam bija interesanti. Viņš arī ar savas pieredzes stāstiem palīdzēja daudzās situācijās. Bija ļoti cilvēcīgs. Viņa pieredze bija viņa bagātība. Viens no viņa lielākajiem trūkumiem bija valodas barjera saziņā ar leģionāriem. Treniņos bija uzdevumi, kuri mums pašiem vēl jāizprot – tie nebija paši vienkāršākie, tad paralēli tie vēl bija jātulko ārzemniekiem. Tas bija diezgan grūti. Reizēm viņš talkā ņēma arī google translate, dodot iztulkoto spēlētājiem izlasīt. Šajā ziņā viņš bija interesants treneris, vienmēr meklēja risinājumus.

Kas attiecas uz leģionāriem, pirms sezonas ar komandu bija vairāki interesanti kadri, arī pirmajās Virslīgas spēlēs atsevišķi tika laisti laukumā. Man atmiņā visvairāk palicis francūzis Tjerī Mukuta, kurš pēc vienas spēles metās žņaugt savu komandas biedru Robertu Cipi.

Jā, interesanta personība. It kā sadzīvē viņš bija pats miera iemiesojums — visu laiku tāds miegains, bet kā tika laukumā tā pilnīgi pārvērtās. Pēc pozīcijas viņš pie mums spēlēja kā centrālais aizsargs, bet tā viņa ampluā bija aizsargājošais pussargs. Viņa lielākā problēma bija tā, ka ja kāds tika viņam garām, tad tas acumirklī tika nopļauts — viņš neturēja šo centra aizsarga pozīciju, kurā vairāk jālasa, bet metās uzreiz virsū ko ātrie pretinieku uzbrucēji bieži izmantoja pametot bumbiņu viņam garām. Šādi viņš arī sapelnīja kaudzi pendeles. Kā teica kāds krievu futbola komentētājs — ja redzi afrikāni soda laukumā, tad ej apspēlē viņu, ir 90% iespējamība, ka nopelnīsi pendele. Tajā pašā laikā viņš varēja izdarīt ko tādu, ko neviens negaida — pozitīvā nozīmē. Biežāk gan viņš taisīja nepatikšanas.

Tad bija viens nigērietis, kurš Valmierā pirmo reizi dzīvē tika uzvilcis ziemas jaku.

Mums viņu bija vairāki, brauca vagoniem izmēģināt laimi. Pēc fiziskās uzbūves viņi izskatījās iespaidīgi, bet laukumā ar neko neatšķīrās no mūsu pašu vietējiem čaļiem. Visiem kopīgs bija arī disciplīnas trūkums spēlējot.

Bija arī tādi, kuri nesa reālu devumu komandai — Ivans Kņazevs, tas pats Sambo, abi gan nospēlēja vien divas spēles līdz guva traumas un atgriezās mājās.

Jāatzīst, ka viņi bija ļoti kvalitatīvi spēlētāji. Par Ivanu — varēja redzēt, ka viņš bija atbraucis neformā, bet kā saka centrālajam aizsargam jau nav nekur jāskrien, tik jāspēlē ar galvu, un to viņš arī ļoti labi darīja. Viņš arī bija komandas čalis, palīdzēja citiem, nebļaujot pamācīja, runāja uz laukuma, kas bija pats galvenais, kas mums pietrūka visas sezonas garumā. To pieprata arī Masamba. Šis savukārt bija viens no kvalitatīvākajiem spēlētājiem ar kuriem ir nācies spēlēt vienā komandā. Ārpus laukuma miera mika, bet laukumā atvērās. Spēlēja nosvērti un pārliecināti. Atsevišķās epizodēs paliku uz pauzes — kā tā vispār var nospēlēt. Futbolista CV viņam bija iespaidīgs. Šo abu spēle arī mūs pārējos iedvesmoja, spēlējām drošāk, nebaidījāmies kļūdīties, jo jutām, ka aizmugurē ir drošība. Žēl, ka viņi satraumējās, viņi mums ļoti palīdzētu.

Pēc pirmā leģionāru viļņa nāca otrais, no kura divi arī palika līdz sezonas beigām.

Par katru no šiem četriem čaļiem, es varu teikt tikai to labāko, visi arī no tuvējām ārzemēm, labi, Ante Bakmazs nāca no Austrālijas, bet pateicoties pēdējiem karjeras gadiem Latvijā runāja ļoti skaidrā latviešu valodā. Pārējie tepat no Zviedrijas un Holandes, komunikabli cilvēki, sazināties ar viņiem bija diezgan viegli. Ante bija ļoti foršs čalis, komandas spēlētājs, smieklīgs kadrs. Viņš nepalika, jo viņam nāca piedāvājums no Austrālijas līgas kluba Mariners, kluba kurā spēlēja arī visiem zināmais sprinteris Useins Bolts. Viņš jau būdams Valmierā teica, ka vēlas atgriezties mājās.

Tad bija arī Rašids Brauns, ar ļoti labu CV — spēcīgu Holandes jauniešu futbola skolu bagāžā. Bija spēlējis Roterdamas Sparta akadēmijā. Viņš mums rādīja daudz bilžu ar kādiem futbolistiem reiz spēlējis kopā, un kuri tagad spēlē Čempionu līgā.

Zviedrs Grejs, kā smējāmies, bija Nika Savaļnieka dvīņu brālis — abi jau no pirmā treniņa atrada kopēju valodu, arī daudz kur līdzīgi, nereti abi treniņos arī sakasījās savā starpā. Viņam arī apakšā bija spēcīgs CV. Izteikts uzbrucējs — tikai es, es, es, viņš ātri apvainojās, ja netika iesaistīs spēlē. Arī foršs un izpalīdzīgs čalis ikdienā.

Un tad tas Kamrons Ngesē, arī foršs, bet arī miegains. Viņš nepalika, jo vienā brīdī pārāk sailgojās pēc mājām. Viņš bija liels un spēcīgs, ar iespaidīgu trumpi — ātriem pirmajiem soļiem.

Runājot par ārzemniekiem, pastāsti, ar ko beidzās tava leģionāra karjera Norvēģijas 3. līgā pirms trim gadiem.

Tā bija forša komanda (Floro SKaut.), līdzīga Valmierai, daudzi vietējie spēlētāji no savas akadēmijas. Bija posms, kad treneris man teica, ka esmu par vāju, tīri fiziski, tad citus skāra traumas un mani atkal laida spēlēt – visu laiku uzvarējām, it kā viss bija kārtībā. Pēc sezonas treneris vēlējās lai es palieku, bija arī mums tikšanās, piedāvāja līgumu uz nākamo sezonu. Viņš teica – tagad būs atvaļinājums, padomā, vai vēlies pie mums spēlēt, mēs tevi vēlamies šeit redzēt. Pats labprāt gribēju palikt, bet vēl padomāju – varbūt man nāks vēl kādi labāki piedāvājumi, un tā arī es aizgaidījos. Manā vietā jau tika paņemti citi. Pats vainīgs – dzīves skola. Tagad esmu šeit.

Kā raksturo šo līgu, mūsu Virslīgas komandas viņējās apspēlētu?

Nebūtu tik viegli. Tur visi spēlētāji ir fiziski spēcīgi, ātri. Līgas līmenis bija diezgan augsts. To pierādīja arī tas pats Grejs, kas no Zviedrijas 4. līgas pārliecinoši izskatījās Latvijas Virslīgā. Tur daudzi spēlētāji iepriekš ir spēlējuši labās komandās, bet nav izvēlējušies iet futbola ceļu. Piemēram Norvēģijā ar futbolu nevar tik daudz nopelnīt cik pamatdarbā, tāpēc viņi vai nu izvēlas augstskolas ceļu, vai uzreiz iet strādāt. Paralēli darbam, viņi vēl šajā 3. līgā saņem arī algu (ap 2000 EUR mēnesī) par spēlēšanu klubā, klubs arī viņiem nodrošina labus dzīves apstākļus.

Pieskaroties algu jautājumam, kā jūs spējat sevi motivēt spēlēs pret Virslīgas līdervienībām kurās pretī stājas pat ļoti labi atalgoti futbolisti?

Pirmajā sezonā tā tieši bija mūsu galvenā motivācija — tagad ņemsim, parādīsim un apspēlēsim tos naudas maisus. Ja jau ietu kāda piektā sezona, tad gan vairs tas nestrādātu kā motivators. Ņem un apspēlē, un arī tu varbūt reiz spēlēsi tādā klubā kā Riga FC, un saņemsi tādu pašu algu.

Runājot par Riga FC, zinu, ka savu balsi Virslīgas kapteiņu balsojumā par turnīra labāko spēlētāju atdevi šīs komandas vārtsargam Robertam Ozolam, bet kas būtu tavs MVP tavā komandā?

Droši vien Alvis Jaunzems. Kaut gan sezonas sākums viņam nebija veiksmīgs, bet tāds jau nebija nevienam no mums. Ar laiku viņš manāmi pielika, nebaidījās apspēlēt, kas man ļoti patika. Viņa spēks ir ātrums, bet arī to ir jāmāk izmantot, tas viņam labi izdevās.

Kuru vēl no komandas biedriem vari uzslavēt, piemēram, par cītību treniņos?

Cītīgākais varētu būt Kristers Lūsiņš. Dažreiz viņš bija pat pārāk uzvilcies, pirms treniņš vēl bija sācies. Arī Artūrs Nazarovs būtu pieminams par savu attieksmi treniņos.

Ko vari teikt par komandas vārtsargiem?

Marks Bogdanovs bija viens no retajiem mūsu spēlētājiem ar Virslīgas pieredzi. Viņš labi lasīja spēli un zināja, kurā vietā viņam  jāatrodas. Elvis Arnavs atkal ir diezgan atlētisks, neskatoties uz lieko svaru. Viņš nebaidījās kļūdīties – ja kļūdījās, viņš uzreiz par to aizmirsa, tas viņa sniegumu neietekmēja. Visu sezonu viņu arī treniņos dauzīja, bezmaz vai pazemoja – krietnu devu dubļu šādi tika apēdis. Lielas uzslavas viņam par to.

Nez kā jums veiktos bez tāda cilvēka kā Gatis Kalniņš, kas visas sezonas gaitā turēja komandu ciešā dūrē.

Ja viņa nebūtu, būtu nenormāli grūti, domāju, rezultāti zaudētajās spēlēs būtu vēl lielāki. Viņa prombūtni, kad viņš nespēlēja traumas dēļ, īpaši jutām. Viņš arī ar tiesnešiem mācēja parunāties, pretinieki arī viņu respektēja.

Un viņa brālēns – Valdis Veinbergs. Atceros vasaras epizodi, kad, kamēr jūs sitāties elles karstumā Jelgavā, kopā ar Valdi piedalījāmies makšķerēšanas sacensībās Valmieras pievārtē, tad nemaz nenojautu, ka viņš sezonas beigās būs viens no atslēgas spēlētājiem, palīdzot izcīnīt šīs divas vienīgās uzvaras.

Valdis ir unikāls. Viņš vispār ir no citas planētas. Savā vecumā (36 gados – aut.) kā viņš tā var, tas ir neizskaidrojami. Divas nedēļas, pirms viņš sāka spēlēt, viņš bija tālu no labākās formas, bet šajā laikā ātri ieguva spēles formu. Vienmēr izpalīdzošs, treniņā vienmēr pirmais, ar visiem parunā, ģērbtuvēs vienmēr labākais čalis. Ja būtu spēlējis visu sezonu, tad viņš automātiski būtu mans MVP. Vēl viņš paspēj arī Pilsētas čempionātā basketbolu uzspēlēt.

Jau pieminēji tiesnešus. Atsevišķi jūs īpaši nemīlēja, dažs pat smejoties norādīja uz mūsu vietu turnīra tabulā.

Tiesnešu amats vispār ir viens no grūtākajiem darbiem. Es nekad negribētu būt tiesnesis — vienam tu vienā un tajā pašā momentā vari būt labs, otram slikts. Tur jābūt ļoti spēcīgam cilvēkam ar stipriem nerviem, lai veiktu šo darbu. Arī mums — spēlētājiem, ar tiesnešiem ir jāmāk runāties. Lūk, viens no tiem, kurš savulaik ļoti labi mācēja ar viņiem komunicēt bija Alvis Dubovs. Viņš nekad nevienam no viņiem nebrauca virsū, un no tā arī guva labumu bieži nopelnīdams pendeles.

Šobrīd, sanākot kopā, ir jau redzams, kas palicis ar komandu, kas metis mieru.

Pārsvarā visi tie paši. Pagaidām izskatās, ka nebūs dažu veco, kas jau sezonas laikā nogāja malā – Niks Savaļnieks, Artūrs Pallo. Arī Gatis un Marks. Pa ausu galam dzirdēju, ka Gatis vairāk tā kā sliecas uz nespēlēšanu – komandā gan viņš būs. Katrā ziņā decembrī viņi treniņos nav bijuši, tikai uz sapulci.

Zīmējot nākamo sezonu, izskatās, ka būs vēl interesantāks turnīrs.

Jāturpina trenēties un ticēt saviem spēkiem, tas rezultāts jau tad nekur neizpaliks. Šobrīd komandā visi ir pozitīvi noskaņoti, visiem labs garastāvoklis.

Atbildēt

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.