Valmieras futbola komandas kvēls līdzjutējs — VALDIS BEKMANIS sportu sauc par savu mūža mīlestību. Nupat nosvinējis 80. jubileju, pa ceļam pārciešot vairākas veselības likstas, viņš joprojām pirmais pēc spēles izskries laukumā, lai apsveiktu savus iemīļotos futbolistus pēc uzvaras.

VALDIS BEKMANIS. Jāņa Līgata foto

Tādus vīrus kā Bekmaņa kungs saucu par Latvijas sporta pēdējiem mohikāņiem. Tagad, kad daudz kas tiek mērīts naudā, laikā un izdevīgumā, tādu cilvēku, kas sevi pilnībā ziedo idejas vārdā, jebkurā jomā kļūst arvien mazāk. Šī raksta varonis savā dzīvē ir daudz ko ziedojis, lai vienmēr būtu kopā ar sportu, un nav pat svarīgi, kādā ampluā — kā dalībnieks, kā treneris, kā organizators, kā citu kūdītājs vai vienkārši līdzjutējs — galvenais būt līdzās, kad tiek svinētas uzvaras vai slaucītas asaras pēc zaudējuma rūgtuma.

Valda dzimtā pilsēta ir Rīga, uzaudzis pie tēva. Līdz armijai spēlējis futbolu VEF komandā. Protams, arī dienestā Šauļos sports bijis lielā cieņā, tur apgūts arī bokss. Pēc armijas apmeties Strenčos, kur dzīvojusi vecāmāte. Kā vēlāk izrādījās, šī pilsēta viņu pieturēja uz vairākiem gadu desmitiem, un pa šo laiku jēdzieni sports Strenčos un Bekmanis kļuva neatraujami. Tikko ieradies, viņš ķērās klāt pie futbola dzīves organizēšanas. Mūsu sarunā šo brīdi viņš atceras ļoti spilgti, ar tam laikam raksturīgu humoru.

«Veidojot futbola komandu, bija nepieciešamas garantijas — vajadzēja apmaksāt tiesnešu darbu, transporta un citus izdevumus, neviens cits Strenčos tās man nedeva, izņemot Strenču psihoneiroloģisko slimnīcu (SPS), tolaik tās direktors pats agrāk tika nodarbojies ar sportu — boksu. Pazīstamais Valmieras vārtsargs Pēteris Bukainis man palīdzēja komandu savākt, kopā devāmies uz Rīgu to pieteikt, un, kad citu starpā man prasīja par garantiju sniedzēju, biju vienīgais, kurš nesmējās,» tā atceroties laikus, kad visai neiejūtīgi sabiedrībā izturējās pret līdzīga veida iestādēm un Strenču vārds sarunās tika piesaukts ne jau Gaujas plostnieku sakarā, atminas Valdis.

Tas notika 1970. gadā, par šo gadījumu tā gada 17. jūlijā rakstīja arī Valkas «Darba Karogs»: «Kad komandas organizators V. Bekmanis nokomplektēja komandu, izrādījās, ka Strenčos nav tāda fizkolektīva, kas būtu ar mieru to atbalstīt. Kategoriski atsacījās mežrūpnieki, patērētāji, beidzot ar pūlēm izdevās panākt, ka jauno komandu finansēs slimnīcas fizkolektīvs. Taisnība jau ir, nav viegli atrast līdzekļus, taču runa ir par pilsētas sporta slavu.»

Jau pirmajā gadā jaunizveidotā Strenču komanda BSB «Vārpas» B klases rajona čempionātā ieņēma 6.-8. vietu. Nākamajos gados izdevās cīnīties pat par 3. vietu. Spēlēja arī pats vaininieks: «Biju centra aizsargs, jutos kā otrs vārtsargs, uzbrukumā negāju, biju krenķīgs, ja ielaidām vārtus. Spēlēts bija daudz, bet sportā kaulus nekad lauzis neesmu, dieviņš mani ir sargājis.»

Ar laiku darba devēji — telefonu sakaru pārvalde, kurā kopumā par montieri nostrādāti 20 gadi, deva atļauju kā futbola trenerim nodoties darbam ar bērniem. Tā Valdis ienāca Strenču astoņgadīgajā skolā — vadīja ārpusklašu pulciņu: ziemā tika spēlēts hokejs. Arī skolā ceļš līdz futbolam nebija rozēm kaisīts, nācās izcīnīt laukumu, kāda līdz tam tur nebija. Paša projektēts, bet no skolas vadības ilgi neatbalstīts. Šajā sakarā Valdim asinis vārījušās, rakstītas kļauzas laikrakstam «Sports» par skolas direktores Mirtas Memļukas atbalsta trūkumu sportam. Savu viņš panācis, laukums tapis, lai arī prasībām pašos minimālos izmēros atbilstošs. Šodien tā Strenčos jau vairs nav — vietā uzcelta katlu māja, tāpat kā hokeja laukums, kas bijis īpaši populārs.

Šim ledus laukumam tautā pat tika dots Bekmaņa vārds — kā nu ne, ja tas atradās pie Valda mājas, un viss uz tā un apkārt tika sagatavots pašu spēkiem. Laukuma saimnieku mājās redzēja maz, visu laiku viņš bija uz laukuma. Cilvēki brauca arī no Valmieras, notika diskotēkas, bija atrakcijas, laukums apgaismots.

Uz nebēdu tika griezts arī hokejs. Tie paši Valda puikas, kuri vasarā atzīstami cīnījās «Ādas bumbas» turnīrā, tikpat sekmīgi ziemā bumbu nomainīja pret ripu un startēja «Zelta ripas» sacīkstēs. Interesanti, ka gan ziemā, gan vasarā komanda sporta arēnā nesa «Gaujas» vārdu, bija Valmieras «Gaujas» atbalstīti. Starp saviem tā laika audzēkņiem Valdis  min arī pazīstamo sieviešu basketbola treneri Aināru Čuksti. «Hokejā mācīju arī boksēties, ņuņņas to spēlēt nevar. Man pat pārmeta, kāpēc es mācu kauties. Puikas slimi nebija, mācēja sevi aizstāvēt,» piemetina treneris.

STRENČU «GAUJAS» jauniešu hokeja komanda, ar treneri Bekmani vidū. Blakus bildē ar četrgadīgo dēlu Vilni, kurš jau šajā vecumā pamanījās mest ripas pāri bortam. Foto no personiskā arhīva

Tai pašā «Darba Karoga» 1986. gada 21. janvāra numurā publicēts raksts par Valda sportiskā gara darbu: «Strenču astoņgadīgās skolas skolēni un pilsētas jaunatne ir lieli ledus prieku cienītāji. Jau vairākus gadus skolai ir pašai savs hokeja pulciņš, kuru vada sabiedriskais treneris V. Bekmanis. Strenču skolas zēni ir draugos ar hokeju. Jau divas reizes viņi ir sacentušies draudzības spēlēs mākslīgā ledus slidotavā Rīgā ar pagājušā gada republikas čempioniem — Ķekavas skolas zēniem. Hokeja komanda cer šo labo tradīciju turpināt, jo Rīgā pirmo reizi ir zaudēts, otro — uzvarēts. Pārējiem ledus prieka cienītājiem rīkojam slidošanu mūzikas pavadībā ar visām iespējamām atrakcijām. Tradicionāla ir kūpoša tēja, kurai vēsajos ziemas vakaros uz ledus ir sevišķi liela piekrišana.»

Strenču periods Valda dzīvē noslēdzās 1994. gadā, kad ar ģimeni viņš pārnāca uz Valmieru, skolā tika laists jaunākais no bērniem, Vilnis. Trīs gadus vēlāk, aizejot priekšlaicīgā pensijā, Bekmanis jau lūkoja, kā atgriezties pie jauno futbolistu trenēšanas. Pēc kāda laika atrada iespējas Valmieras futbola klubā. Trenēja četrus gadus, pārtrauca veselības problēmu dēļ. Valmierā trenējamie puikas gadījušies visai neganti, lai gan futbolu spēlēt pratuši, izcīnīts pat Ziemassvētku kauss, par to trenerim īpašs prieks: «Piecās spēlēs piecas uzvaras. Tika spēlēts pret Rīgas top klubiem.»

Arī ziemā Valdis Bekmanis Valmierā atradis lietojumu savai zināšanu bagāžai ledus laukumu veidošanā, darbojies «Ežu» slidotavā, naktīs cēlies augšā, lai lietu ledu. Tika lietas pat tribīnes. Bijis arī slidošanas instruktors, apmācīti bērni no apkārtnes skolām. Tā pagājušas divas ziemas.

VALDA ONKULIS VOLDEMĀRS VĪTOLS, arī nācis no Strenčiem, bijis izcils vieglatlēts, distanču slēpotājs. 1936. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Berlīnē izcīnījis 7. vietu 3000 m šķēršļu skrējienā (9:18,8 min). Skrējienu Voldemāram nācās pārtraukt 1945. gada rudenī, kad sacīkšu laikā (!) viņu apcietinājuši čekisti. Izsūtīts, atgriezies Latvijā, turpinājis dzīvi veltīt sportam. Sportā arī pārstājusi pukstēt viņa sirds: mirkli pēc finiša slēpošanas sacensībās Strenču pilsētas ziemas sporta svētkos 1980. gada 24. februārī. Foto no žurnāla «Atpūta», 1936. g. 7. augusts.

2014. gada maijā treneris piedzīvojis veselības likstas, pēc kurām atkopies, pateicoties dzīvesbiedres Gaidas un bērnu neatlaidībai. Kā pats smejas, sākumā nepazinis pat Sandi Ozoliņu bildēs. Nu vairs pašam ir liegta iespēja iekāpt mašīnā un aizbraukt uz futbola spēlēm, tagad uz tām ved meitas.

«Es ļoti fanoju par Valmieras klubu, arī par basketbolu. Tikai man ļoti žēl, ka Ērglis vairs nav galvenais treneris, tas ir ļoti slikti. Viņš jau komandu no pirmās līgas uz virslīgu dabūja, nezinu, kāpēc viņu neatstāja. Komandā man ļoti patīk, kā spēlē japānis Nakamura, — te viņš aizsardzībā, te uzbrukumā, spēlē kā Karloss agrāk Brazīlijas izlasē. Mans dēls Vilnis futbola spēļu laikā izpilda Valmieras himnu, to dziedāja arī Latvijas basketbola līgas finālā, kad Valmiera ieguva čempiontitulu. Tagad viņam ir dēls Viesturiņš, Vilnis man saka: «Papu, ko lai dara? Tu saviem bērniem bērnībā laiku neveltīji, es pret saviem tā nevaru. Lai sports kādu laiku pastāv malā,»» pārdomās mūsu sarunas noslēgumā dalījās piecu bērnu (Jāņa, Dzintara, dvīņu Līgas un Mārītes, Viļņa) tēvs. Jāpiebilst, ka visas Bekmaņu atvases gājušas tēva pēdās un ar sportu ir pat vairāk nekā uz tu. Allaž šajā ģimenē visi darbi tikuši pakārtoti vispirms sportam. Nav šaubu, Bekmaņu cilts dzīvesziņa tiks turēta godā arī nākamajās paaudzēs.

Valdis Bekmanis no sirds pateicas visiem, ar kuriem savā mūžā mijis ceļus: «Mīļš sveiciens visiem, visiem, ar kuriem kopā esmu sportojis, kurus esmu trenējis, kuri mani atbalstījuši. Visus atceros, cienu un novērtēju. Paldies jums! Sportojiet un esiet aktīvi. Stāv pāri visam Valmiera!»

Atbildēt

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.