Par aktualitātēm komandā pirms spēles pret FK Jelgavu tika izvaicāts VALMIERA GLASS VIA galvenais treneris TAMAZS PERTIJA

Kāds noskaņojums komandā?

Ļoti labs. Esam jau aizmirsuši par spēli pret Spartaku, kurā nebijām pelnījuši zaudēt, gatavojamies tālāk. Pie šīs Spartaka spēles atgriezīsimies vēlāk, kad mums atkal būs ar viņiem jāspēlē.

Vēl par Spartaku, tā šosezon ir vienīgā komanda, kuru vēl neesam uzvarējuši.

Pie vainas ir kaut kādi kompleksi, izejot laukumā mēs zinājām, ka divas reizes jau esam viņiem zaudējuši. Tādi pati situācija ir Liepājai pret Daugavpili, kā arī Ventspilij un Rīgai pret mums. Var runāt par kaut kādām vieglām sakritībām. Ja atceramies visas trīs spēles pret Spartaku, tad mēs viņiem nepiekāpāmies nevienā komponentā, bet zaudējām visas trīs, kas nozīmē, ka viņiem pašreiz ir augstāka meistarība, vairāk pacietības. Motivācija mums katrā spēlē ir līmenī, un tieši pret Jūrmalu tā mums bija reizes trīs lielāka, kā pret citiem pretiniekiem, jo mēs nebijām vēl viņus apspēlējuši.

Sezonas sākumā bieži piesaucāt, ka spēlētājiem nav uzvarētāja gars. Jau sen par to nerunājat, tas nozīmē, ka tas ir parādījies?

Jā, ir. Jau trīs apļus turamies augstu turnīra tabulā. Izejot laukumā mūs ciena, kāds arī no mums baidās. Esam sasnieguši pašu galveno, ka spēlētāji notic savām spējām. To panākt bija ļoti grūti, īpaši pēc pērnā gada, kad komandai bija slikti rezultāti. Vēl joprojām ir pa kādam, kurš atsevišķās situācijās nenotic, ka viņš var spēlēt labāk. Nav tik vienkārši piecu mēnešu laikā no katra futbolista dabūt laukā šo uzvarētāja garu. Kopumā ņemot, sākot no Lazareva un beidzot ar Punculu, maksimums bija divi-trīs cilvēki, kuriem bija augstākās līgas pieredze, pārējie šajā līmenī nebija spēlējuši, un ja arī bija, tad vien cīnoties par pēdējām tabulas vietām.

Šajā ziņā komandai palīdz, ka tajā atrodas spēlētāji, kuri ir uzvarējuši čempionātā, kā Bogdaškins, Kārkliņš?

Tāpēc komandā ir šie futbolisti uz kuriem mēs varam paļauties grūtākos spēles brīžos. Protams, palīdz. Šobrīd vienīgās mūsu galvassāpes ir, ka netiekam galā ar spiedienu, kuru esam radījuši mēs paši — esam sapratuši, ka varam spēlēt, ka esam uzvarējuši tos, tos un tos… nav tā, ka kāds no malas uz mums spiež, tas notiek mūsos pašos — atbildība liek mums kļūdīties. Mums jātiek galā ar šīm sajūtām — jā, mēs varam, mums ir jāuzvar, bet nekādā gadījumā mēs nevaram iespringt uz — ja nu mēs kļūdīsimies.

Daudz darba ne tikai futbola laukumā.

Strādājam ļoti daudz. Ne tik ilgi viens otru pazīstam, un kas pats interesantākais — savos spēlētājos katru dienu ieraugu ko jaunu. Tāpēc arī saka, ka trenerim ar komandu jāstrādā, kā minimums divus gadus, jo visu laiku, katru spēli paskrien garām jaunas nianses. Organizējam individuālas sarunas, no tām gūstam jaunu informāciju, labāk iepazīstamies. Treniņi — individuāli, grupu — aizsardzības, uzbrukuma, no tiem izspiežam maksimumu. Skatāmies ko kurš spēj, ko nespēj. Analizējam arī katru pretinieku, katru viņa spēlētāju. Darbs rit.

Un jūs pats arī pilnveidojaties (norādu uz trenera darba kabineta galda stāvošo Žozē Mouriņu autobiogrāfijas grāmatu).

Jā, tā man ir kā Bībele. Šo grāmatu esmu jau caur lasījis reizes desmit. Kad galvā kaut kas nobloķējas, tad paveru to, atrodu vajadzīgo domu un to izanalizēju — kā būtu darījis konkrētā situācijā viņš. Jā, treneriem šādas grāmatas ir kā Bībeles.

Šobrīd turnīra tabulā atrodamies turpat, kur sezonas ievadā. Toreiz daudzi neticēja Valmieras spējām — runāja, ka ilgi viņi nenoturēsies — noplīsīs.

Jau no trešās kārtas vairs neesmu dzirdējis šādas runas. Sākumā bieži piesauca, ka Valmiera būs vāja, lidos ārā no virslīgas. Runāja skeptiķi, bet tie cilvēki, kuri pazīst mani, manus spēlētājus, komandas vadību, zināja, ka šeit būs laba komanda. Šobrīd jau visi redz, ka katrā spēlē izejam lai uzvarētu. Mēs nekad neizejam laukumā ar domu noturēt neizšķirtu, vienmēr gribam uzvarēt. Vienīgā spēle šosezon, kad domājām par neizšķirtu, bija pret Rīgu, brīdī, kad mums piešķīra pendeli. Protams, esmu apmierināts arī ar neizšķirtu, ja tas gūts pēc grūtas spēles ar stipriem pretiniekiem, īpaši ja izbraukumā.

Sezonas laikā līdzjutēji iepazinuši daudz jaunu futbolistu, daži jau vairs nav ar komandu. Arī jums nav viegli strādāt, ja notiek šādas spēlētāju kustības. Esat pārliecināts, ka ar šiem puišiem izdosies nospēlēt līdz sezonas beigām?

Jā, protams. Līdzīgu kļūdu, kādu pieļāvām Krautmaņa un Kramēna gadījumā, vairs nepieļausim. Esam to apzinājuši, tā bija situācija, kurā citi izmantoja mūsu vājās vietas. Par šo sastāvu esmu pārliecināts par 100%, ka šie futbolisti paliks. Vēl vairāk, ticu, ka mēs viņus spēsim noturēt, ar domu par vēl spēcīgāku komandu jau nākamgad. Nevienu vairs netaisāmies zaudēt. Mani iepriecina, ka puiši arvien pieliek, un pie teikšanas tiek arvien jauni uzvārdi.

Noslēgumā, jūs kā treneris noteikti rēķināties, ka sezonas laikā mēdz būt kāpumi un kritumi, bet kas būs pats noteicošais, lai jūsu komanda pēdējā aplī parādītu to līmeni uz ko viņa ir patiesi spējīga?

Pats galvenais lai pēdējā aplī būtu ievērota godīga spēle. Jau pirms sezonas sākuma teicu puišiem, ka trīs apļus būs futbols, ceturtajā jau futbola vairs nebūs, tur sāksies visādas runas, aizkulišu cīņas. Ceru uz tīru un taisnīgu spēli, lai uzvar stiprākais. Būs interesanti.

Atbildēt

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.