Sveiciens visiem Valmieras futbola draugiem!

Aizvadīts pirmais Virslīgas čempionāta aplis. Tāpēc ir laiks atskatīties, kā mums ir klājies pa šo laiku.

Pirmā spēle mājās pret Daugavpils BFC. Kā jau parasti pirms pirmās sezonas spēles ir manāms uztraukums, jo gribas parādīt uzreiz visu to labāko. Jāatzīst, ka bija jūtams spiediens, jo ļoti svarīgi sezonu ir sākt ar uzvaru, ko zemapziņā arī ielikām, turklāt neviena komanda par mums neko daudz nezināja, un līdz ar jaunā trenera pievienošanos tai apkārt bija sacelta ažiotāža: kas tad tā Valmieras komanda šogad tāda īsti ir? Sākoties spēlei, visas šīs lietas aizmirsās, tāpēc metāmies cīņā ar Daugavpili uzreiz no pirmajām sekundēm. Uzskatu, ka kontrolējām spēles pirmo puslaiku, kas arī bija redzams uz tablo, kad rezultāts vēstīja mums par labu — 1:0. Otrajā puslaikā arī centāmies kontrolēt bumbu un tai pašā laikā arī spēli, veidojot uzbrukumus ar īsajām piespēlēm, līdz ar to izveidojot vairākus bīstamus momentus. Ilgu laiku nesanāca gūt vārtus, taču beigās ieliktās pūles attaisnojās un tos guvām — 2:0, un varējām justies jau komfortablāk. Tiesneša spēles beigu dotais signāls un sezona sākta ar pirmo uzvaru. Super! Liels prieks par mūsu līdzjutējiem, kas bija sanākuši ļoti kuplā skaitā un par viņu doto atbalstu, kas dzina mūs uz priekšu. Šādā atmosfērā tiešām ir kaifs spēlēt, un uzvarēt.

             Diemžēl spēles 15. minūtē ļoti smagu traumu, neveiksmīgi piezemējoties guva Kristers Lūsiņš. Ļoti žēl, jo Kristers ļoti labi sevi parādīja pirmssezonā, it īpaši treniņnometnē Turcijā, kur guva vairākus vārtus, līdz ar to izkarojot vietu pamatsastāvā. Kristeram galvenais ir saglabāt pozitīvismu, īpaši pēc operācijas, rehabilitācijas posmā, jo tajā laikā galvā nāk visādi dēmoni, bet zinot Kristeru, šī trauma nebūs viņam šķērslis, bet gan pakāpiens.

Otrā spēle izbraukumā pret pagājušā gada čempionu Riga FC. Pirms spēles zinājām, ka tā ir meistarīga komanda ar ļoti kvalitatīviem spēlētājiem gan vietējiem, gan leģionāriem. Kā jau visas šādas komandas tās cenšas spēlēt uz klasi bez lieliem ātrumiem, kas mums bija pluss, tāpēc mūsu uzdevums bija pielietot presingu un uzbrukumā nodrošināt ātru bumbas kustību. Uzskatu, ka pirmais puslaiks mums izdevās ļoti kvalitatīvs, jo spējām ievērot savu spēles plānu. Jā, varbūt Riga FC ir vēl tās sauktās čempionu paģiras, kad spēle nevedas, bet domāju tas ir arī mūsu nopelns, jo šī disciplinētā spēlēšana deva augļus — guvām vārtus. Un līdz ar šiem vārtiem, es domāju, katram mūsu komandas spēlētājam parādījās vēl lielāka ticība saviem spēkiem, ka mēs esam kvalitatīva komanda un varam labi spēlēt pret jebkuru Virslīgas komandu kā līdzīgs pret līdzīgu, pat, ja nāk pretī tik ļoti kvalitatīvi futbolisti kā šie. Uz otro puslaiku uzdevums bija turpināt spēlēt kā pirmajā — kontrolēt bumbu, uzbrukt un nekādā gadījumā neiesēsties aizsardzībā, bet sanāca otrādāk. Pretinieki sāka spēlēt tā, kā bija jāspēlē mums. Taču, jāsaka, ka šeit nostrādāja psiholoģiskais aspekts mūsu galvās, kaut kur katram ieslēdzās drošības signāls, ka jāspēlē uz rezultāta saglabāšanu. Iespējams, tas ir norakstāms arī uz pieredzes trūkumu. Par laimi, izturējām viņu spiedienu un guvām uzvaru pret komandu, kura nebija zaudējusi 21 oficiālo spēli pēc kārtas. Patīkams bonusiņš. Kaut gan pāragri, tikai otrā kārta, bet patīkami uzmest aci uz turnīra tabulu, kur Valmiera redzama otrajā vietā.

Ejam tālāk, trešā spēle mājās pret titulēto FK Ventspils. Uz pozitīva emocionālā fona skaistajā sestdienas vakarā devāmies cīņā ar ventspilniekiem. Ventspils ir pavisam citādāka stila komanda kā Riga FC. Viņu lielākais trumpis ir ļoti eksplozīvie uzbrūkošie spēlētāji ar Tosinu priekšgalā. Mūsu uzdevums bija kontrolēt bumbu, jo zinājām cik bīstami ir Ventspils uzbrukumi, kad tie iegūst apaļo priekšmetu savā kontrolē. Uzskatu, ka mums diezgan labi sanāca kontrolēt spēles gaitu, izveidojām pāris tiešām labus vārtu gūšanas momentus, bet kaut kur līdz galam nepaveicās. Bet mūsu pūliņi attaisnojās pirmā puslaika beigās, guvām tā teikt golu uz ģērbtuvēm, kad realizējām 11 metru soda sitienu. Uz otro puslaiku izejot bija svarīgi nepieļaut to pašu kļūdu, ko pieļāvām pret Riga FC, kad nosēdāmies aizsardzībā. Tas sanāca, labi kontrolējām bumbu un uzbrukām, taču diemžēl ventspilnieki izmantoja savu trumpi, noķēra mūs pretuzbrukumā un ar centrējumu izlīdzināja rezultātu 1:1. Neviena komanda negribēja samierināties ar neizšķirtu rezultātu un pēdējās minūtēs uz laukuma bija vērojams tā sauktais atklātais futbols, kad abas komandas ar visiem spēkiem dodas uzbrukumā, līdz ar to radot ļoti bīstamus momentus laukuma abos galos. Abām bija izcilas vārtu gūšanas iespējas, bet tā arī vārti netika gūti. Jāsaka, ka pēc spēles bija rūgtuma sajūta, ka tomēr neizdevās uzvarēt, jo iespējas bija. Arī labi spēlējām kā komanda. Tomēr, lielākais gandarījums un lepnums bija pēc spēles, kad līdzjutēji, kuri mūs ļoti, ļoti skaļi atbalstīja, nāca klāt un pateicās par sagādātajām emocijām, kuras mēs radījām ar savu spēli. Kaut gan iznākumā neizšķirts, cilvēki, kas bija atnākuši uz šo spēli bija emocionāli pozitīvi aizrauti šo divu stundu laikā, viņi spēja aizmirst par savām ikdienas problēmām un pozitīvi uzlādēties no mūsu rādītā snieguma uz laukuma, par ko arī mums bija neizmērojams prieks. Jo tas arī ir galvenais mērķis un motivātors, kāpēc mēs vispār ejam un cenšamies spēlēt. Lai gan ziņu portālus un, it īpaši, komentārus lasu ļoti reti, šis bija iemesls, lai tos palasītu, kur cilvēki arī rakstīja, ka tik skatāma spēle Latvijas futbola čempionātā sen nebija redzēta. Paldies Jums!

Ceturtā spēle mājās pret RFS. Tā teikt, visīstākais pārbaudījums mūsu komandai. Līgas līderi. Supernokomplektēta komanda ar Latvijas izlases spēlētājiem un ļoti kvalitatīviem, meistarīgiem leģionāriem, kuri ir spēlējuši ļoti augstā līmenī Eiropā. Zinājām viņu plusus un mīnusus. Mums svarīgi bija iegūt bumbas kontroli, jo RFS ir ļoti laba kad, bumba ir viņu kontrolē, tāpēc centāmies to kontrolēt, taču diemžēl paši divreiz rupji kļūdījāmies savā laukuma pusē un ielaidām vārtus. Šādas meistarīgas komandas kā RFS kļūdas nepiedot. Bet mēs nepadevāmies. Devāmies uz priekšu iespiežot RFS savā laukuma pusē un liekot viņiem kļūdīties pēc mūsu presinga. Domāju, ja būtu vienus vārtus iebakstījuši, tad spēle būtu izvērtusies pavisam interesanta, tāda kā pret Ventspili, bet kaut kur diemžēl mazliet pietrūka. Tāds, tas futbols ir. Tika piedzīvots zaudējums ar 0:2. Nekas traģisks jau nav noticis, ejam tālāk. Protams ir nepatīkami zaudēt, bet kā jau teicu, tāds ir futbols. Galvenais ir izdarīt pareizos secinājumus, jo pēc zaudējumiem tu vairāk mācies, vairāk pievērs uzmanību niansēm, mazliet piezemējies.

Pēc uzvaras pret Liepāju, mūsu nākamais mērķis bija izbraukuma spēle pret FK Spartaks no Jūrmalas, zinājām, ka šī komanda ir nokomplektēta ar pieredzējušiem vietējiem spēlētajiem un ļoti ātriem, naskiem leģionāriem. Spēle izvērtās ļoti grūta, sajūta bija tāda it kā mums katram būtu uz muguras uzlikts pa cementa maisam. Bijām smagnēji, turklāt Spartaka komandas spēlētāji ļoti meistarīgi sita nost spēles tempu, kaut kur ilgāk guļot uz mākslīgā seguma pēc tiesneša svilpēm, līdz ar to, tas liedza mums uzņemt apgriezienus. Kaut gan daudz kontrolējām bumbu, faktiski neko neizveidojām pie pretinieku vārtiem. Diemžēl šajā spēlē zaudējām diezgan daudz savstarpējās divcīņas, kas ir galvenais faktors, kāpēc rezultāts uz tablo rādīja mums negatīvu rezultātu. Galvenais pēc šādām neveiksmīgām, teiksim jēlām spēlēm nenolaist rokas, izanalizēt kļūdas, izdarīt secinājumus un virzīties tālāk.

Tā kā aprīlī bija ļoti noslogots grafiks, katru ceturto dienu spēle, tad spēlē pret FK Jelgava vairs nebija tas svaigums, tādēļ ļoti svarīgi bija atrast emocijas, uzskatu, ka tādas mēs saņēmām, jo mājas sienas un skatītāju atbalsts dzen mūs priekš, lai var tur vai kas. Spēli iesākām skatoties, ko darīs pretinieks, jo FK Jelgava noteikti gaidīja, ka mēs no paša sākuma izmantosim presingu. Jāsaka godīgi, ka rezultāts 0:0 bija godīgs, jo abām komandām kaut nedaudz, tomēr bija vārtu gūšanas momenti.

Sakarā ar to, ka dēļ sakrātajām dzeltenajām kartiņām iepriekšējos mačos, spēli bija jāizlaiž diviem mūsu pamata aizsargiem Krišam Kārkliņam un Jānim Krautmanim jeb Kraučam, tad tādā kā avārijas situācijā vietu sev neierastā centra aizsarga pozīcija bija jāieņem man, plus tas bija saistīts arī ar taktiskajām spēlēm un gājieniem no trenera puses, kurus, diemžēl, es nedrīkstu atklāt. Atzīšos, ka nekad dzīvē šajā pozīcijā nebiju spēlējis, tas noteikti bija jauns izaicinājums, redzējums no šīs pozīcijas ir pavisam savādāks, protams ir savi plusi un mīnusi, bet tomēr velk ļoti uz priekšu — laukuma vidusdaļā ir interesantāk spēlēt vairāk esi iesaistīts. Bet mūsdienu futbolā ir jāprot spēlēt visās pozīcijas. Turklāt, kad vēl biju puika daudz vēroju savu tēvu Gati darbībā, kurš, kā zināms, bija centrālais aizsargs. Prasīju pirms spēles dažus padomus gan viņam, gan arī mūsu trenerim Gatim Kalniņam, kuram arī nav sveša šī pozīcija. Spēles gaitā uz laukuma ļoti palīdzēja, gan ar komunikāciju, gan ar manis piesegšanu, mūsu brazīliešu leģionārs Leo un vecais labais cīņu biedrs Madis Miķelsons jeb Madžo, kā arī mūsu vārtsargs. Paldies viņiem!

Spēle pret FK Metta. Karsta sestdienas pēcpusdiena, āra temperatūra apmēram +26 grādi pēc Celsija, mākslīgais segums un priekšā spraiga spēle pret komandu, kas pamanās vienmēr mums nodarīt pāri sportiskajā ziņā. Lūk šāda aina pavērās Virslīgas sezonas pirmā apļa noslēdzošajā kārtā.

Uz spēli bijām ļoti koncentrējušies, jo zinājām, ka šis mačs ir svarīgs gan no tabulas, gan arī no rakstura viedokļa, kā zināms, tad šī mūsu vienībai bija jau trešā spēle nedēļas laikā, turklāt Mettai iepriekšējā kārta bija brīva, līdz ar to katram spēlētājam vairs nebija tāds svaigums kā mettiešiem, tādēļ katram sevī bija jāsameklē dziļākās spēka rezerves, kuras var atrast tikai ar kārtīgu cīnītāja raksturu.

Lai vai kā, spēli sākām apņēmīgi, ar īsajām piespēlēm meklējot viens otru, iegriežot tādu kā maziņu karuselīti uz Hanzas vidusskolas futbola laukuma, kas vainagojās ar panākumu, kad jau piektajā minūtē pēc saspēles guvām vārtus. Jāsaka, ka šie ātri gūtie vārti deva tādu kā maziņu pacēlumu, katrs jutās mazliet brīvāks un enerģiskāks, jo kā jau minēju, tad ārā bija tiešām karsti.

Guvuši pirmos vārtus mēs neapstājāmies, turpinājām spēlēt piespēļu futbolu un meklējām aktīvi brīvās vietas, līdz ar to mums sanāca patērēt mazāk spēka nekā pretiniekam, jo kā zināms, ja bumba ir tavā kontrolē, pretinieks nevar gūt vārtus un tērējas mazāk enerģija. Futbolā bumbas kustības ātrums ir daudz nozīmīgāks un spēlē lielāku lomu nekā ātrums kājās. Un lūdzu, atkal pēc saspēles un presinga ar komandas darbu guvām otros vārtus. Atzīšos, ka futbolā rezultāts 2:0 ir ļoti slidens, tādēļ svarīgi ir neielaist vārtus. Protams, ir skaidrs, ka bumbu mēs visu spēli nekontrolēsim. Tādēļ svarīgi bija nenosēsties aizsardzībā. Labi, ka guvām vēl vienus vārtus pretuzbrukumā, kad Ēriks Punculs ne viena netraucēts precīzi no centra aizskrēja uz randiņu ar pretinieku vārtsargu noguldot viņu uz zemes un raidot bumbu tukšos vārtos. Neizmērojami svarīgs moments ne tikai priekš komandas, bet it īpaši priekš Ērika, jo viņam šos vārtus gūt bija ļoti nozīmīgi. Viņš ir tas, kurš ar savu neatlaidību bija tiešām pelnījis gūt vārtus, un esmu pārliecināts, ka šie nebija pēdējie.

Ejot puslaika pārtraukumā pats svarīgākais bija neapstāties un nesamierināties ar rezultātu, jo cik daudz jau bijušas tādas spēles Pasaules futbolā, kad komandas esot iedzinējos ar 3:0 panāk uzvaru 3:4. Šis nedrīkstēja būt viens no tiem variantiem, tāpēc gājām uz otro puslaiku ar neatlaidību, kas tad arī mums deva rezultātu, kad Alvis Jaunzems, nākot uz maiņu ar savu pirmo pieskārienu guva komandas labā ceturtos vārtus.

Sākoties, spēles 70. minūtei varēja just, ka spēka rezerves iet uz galu, sākās krampji un pēdās tulznas dūrās kā ar nazi. Sajūta tāda it kā būtu stāvēts stundām ilgi uz karstām oglēm, kā tādā Šaoliņas mūku rituālā. Lūk spēles beigu signāls. Skaista, bet tomēr grūta uzvara. Paldies visiem līdzjutējiem, kas bija atbraukuši vērot spēli klātienē un TV ekrānos. Paldies arī visiem, kas turēja par mums īkšķus. Ejam tālāk!

Uzskatu, ka sezonas sākums ir pagājis uz pozitīvas nots, kas tiešām priecē. Ļoti svarīgi bija sezonu sākt tieši šādā veidā — ar uzvaru, līdz ar to, tas dod papildus lādiņu sagatavoties nākamajām spēlēm. Katra labi aizvadīta spēle, it īpaši uzvarēta spēle, dod pašu galveno — ticību saviem spēkiem. Protams liels nopelns ir treneru štābam, kuri pēta un domā pie kāda plāna pieturēties katrā spēlē, pretinieku padziļināta izpēte, viņu plusi un mīnusi. Priecē, tas, ka komandā visi ir sadraudzējušies un valda patīkams mikroklimats, pirms un pēc treniņiem ģērbtuvē visu laiku dzirdami joki, smiekli, viens otru pavelk uz zoba. Bet treniņa laikā visi ir nopietni un koncentrējušies. Visiem ir viena vīzija — spēlēt skaistu futbolu. Neviens komandas spēlētājs neskatās uz citu no augšas, viens otru respektē un palīdz. Spēlēs gatavi viens par otru sisties, ne tikai viens par otru, bet arī par Valmieras līdzjutējiem, kam futbols nav vienaldzīgs, visi spēlētāji disciplinēti ievēro spēles plānu. Turklāt katrs spēlētājs, kas ir mūsu komandā grib kaut ko pierādīt. Manuprāt viss, kas šajā rindkopā tika uzskaitīts arī ir galvenā panākumu atslēga.

Nedaudz atejot no futbola varu pastāstīt atkal kādu kuriozu atgadījumu. Protams atkal šeit ir iesaistīts mūsu kuriozu varonis Klāvs Kramēns jeb Armatūra. Dienu pirms spēles ar Ventspili, komandas sapulcei noslēdzoties, galvenajam trenerim Instagram kontā atnāca vēstule, principā par to, ka cilvēks, kurš seko Valmieras futbola komandai daudzus gadus, ir ļoti pateicīgs par to, ka Valmieras komanda šosezon rāda labu sniegumu. Izmantojot to kā motivāciju galvenais treneris mums nolasīja šo vēstuli un jautāja Klavām: «Vai mēs varam pievilt šo cilvēku un slikti spēlēt?» Uz ko Klāvs ļoti pārliecinoši atbildēja: «Jā, varam!» Visa komanda turējās, lai nesmietos, bet neizturēja — no smiekliem gandrīz visi bija gar zemi, jo atbildei bija noteikti jābūt: «Nē, nevaram pievilt». Klāvs acīmredzot nesaprata jautājumu vai arī neieklausījās, jo pēc tam viņš teica, ka 70% gadījumos vienmēr jāsaka «Jā», bet tas nebija šis gadījums.

Vēlreiz visiem futbola draugiem vēlos pateikt lielu paldies par atbalstu, jo pilnu tribīņu priekšā ir kaifs spēlēt, ja godīgi uz laukuma pat savā starpā ir grūti sarunāties, jo Jūs esat parūpējušies par superīgi skaļu atmosfēru un atbalstu, kas dzen mūs uz priekšu. Paldies!

Mārcis Ērglis, VALMIERA GLASS VIA kapteinis

Atbildēt

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.